Nav komentāru

KĀDA BIJA HIPOTĒKA DAŽĀDOS LAIKOS

Hipotēka nebūt nav mūsdienu izgudrojums. Aizdevums pret mantas ķīlu ir tikpat sens, kā pati pasaule. Termins “hipotēka” radās Senajā Grieķijā, bet pati šī aizdevuma prakse ir vēl vecāka. Līdz ar preču un naudas attiecībām sabiedrībā izveidojās arī kreditēšana un tās dēļ – nepieciešamība regulēt šīs attiecības starp aizdevēju un aizņēmēju. Jau sensenos laikos parāda neatmaksāšana tika uzskatīta par nopietnu noziegumu un bija sodāma.

Ir saglabājušies vēsturiski dokumenti, kuri liecina, ka jau senajās valstīs liela uzmanība tika veltīta kredītsaistību regulēšanai. Piemēram, VI gs. p. m. ē. veidotajā likumu krājumā «Hammurapi» bija 282 panti, no kuriem piecpadsmit veltīti parādu izmaksas un nodrošinājuma kārtībai. Senajā Indijā II gs. p. m. ē. ķīla jau tika uzskatīta par būtisku pamatojumu lietas iztiesāšanai. Šis fakts ir atspoguļots Manu likumos.

Mūsdienu izpratnē hipotēka ir nekustamā īpašuma ieķīlāšana aizdevuma saņemšanai. Turklāt aizņēmējs arī pēc mantas ieķīlāšanas paliek tās īpašnieks un lietotājs. Sākotnēji jebkura manta varēja tikt ieķīlāta, un aizdevējs to paturēja pie sevis līdz parāda atmaksai. Bieži vien saistību nodrošinājumam izmantoja lopus un darba rīkus. Tas izraisīja noteiktas grūtības, jo līdz ar darba rīku vai mājas lopu ieķīlāšanu aizņēmējam vairs nebija iespējas pelnīt naudu kredīta atmaksai. Pakāpeniski izveidojās sistēma, uz kuras pamata vēlāk attīstījās hipotēkas kreditēšana — ieķīlātā manta palika aizņēmēja īpašumā, bet aizdevējam bija tiesības izmantot ķīlu vienīgi savu zaudējumu segšanai tajā gadījumā, ja aizņēmējs kavēja parāda atmaksu. Bet kā nodrošināt ķīlas saglabāšanu kredīta atmaksas periodā?

Risinājums, ko var uzskatīt gluži par ģeniālu, tika atrasts Senajā Grieķijā. Uz ieķīlātā zemes gabala robežas tika uzstādīts akmens stabs, kurā bija iecirsta parāda summa un tā atmaksas termiņš. Tādējādi zemes gabala īpašnieks nevarēja ieķīlāt to atkārtoti tik ilgi, kamēr esošais kredīts netika atmaksāts. Šādu stabu sauca “hipotēka”, kas burtiski nozīmē “balsts” jeb “pamatne”. Laika gaitā tradīcija novietot smagus klamzīgus akmeņus aizgāja nebūtībā, un to aizvietoja hipotēkas grāmatas. Tolaik darbojās atklātības princips – jebkurš cilvēks bija tiesīgs pārliecināties par nekustamā īpašuma statusu un noskaidrot, vai tas nav ieķīlāts.

Hipotēka attīstījās un pilnveidojās. Savu uzplaukumu tā sasniedza jau Senajā Romā. Šajā periodā kreditēšana kļuva juridiski noslīpēta, tika izveidotas iestādes, kas nodarbojās ar kreditēšanu pret ķīlu, kā arī attīstījās vairāki nodrošinājuma veidi. Vienā gadījumā ieķīlāts īpašums tika nodots aizdevēja valdījumā, un aizdevējs to varēja atgriezt aizņēmējam pēc aizdevuma atmaksas vai arī pārdot un atlīdzināt aizņēmējam zaudējumus. Ar laiku šo nodrošinājuma veidu aizstāja cita sistēma, vairāk līdzīga tai, kas pastāv mūsdienās. Tas notika aptuveni III gs. p. m. ē. Tad ķīla tika nodota aizdevējam valdījumā, bet ne īpašumā. Un šeit arī bija dažādi varianti. Ieķīlātā manta tika nodota aizdevējam glabāšanai, bet izmantot to viņš nebija tiesīgs. Aizdevējs varēja izmantot tikai iespējamos augļus no šīs mantas. Un peļņa no tādu augļu izmantošanas tika ieskaitīta kā procenti vai aizdevuma pamatsummas atmaksa. Šī noteikuma pārkāpums bija pielīdzināts zādzībai. Gadījumā, ja parāds netika atmaksāts laikus, aizdevējam bija tiesības ieķīlāto mantu pārdot, ar saņemto ienākumu segt parādu, bet pārpalikums bija jāizmaksā aizņēmējam. Otrajā variantā ķīla vispār netika nodota aizdevējam, bet puses savstarpēji vienojās, ka noteikts īpašums kalpos kā aizdevuma nodrošinājums.

Valsts jau tajā laikā aktīvi piedalījās hipotēkas kreditēšanā – tika izveidotas valsts struktūras, kas piešķīra atvieglojumus atsevišķām iedzīvotāju grupām, piemēram, atraitnēm un bāriņiem.

Šī hipotekārā sistēma līdz ar Senās Romas pagrimumu un tam sekojošo haosu uz ilgiem gadu simtiem aizgāja nebūtībā. Tā sāka atdzimt tikai vēlīnajos viduslaikos. No sākuma Vācijā XIV gs., divus gadsimtus vēlāk Francijā pakāpeniski atkal sāka attīstīties hipotekārā kreditēšana. Toreiz hipotēkas attīstīšanās priekšnoteikums bija verdzības iekārtas pavājināšanās. Zeme masveidā tika nodota rentniekiem, izveidojās un attīstījās jaunas īpašuma formas. Tajā laikā sākumā arī ieķīlāja kustamo mantu – pārsvarā darba rīkus. Skaidrs, ka šāda ķīla nevarēja tikt nodota aizdevējam īpašumā, darba rīkiem taču vajadzēja palikt aizņēmēja valdījumā, lai viņš tos varētu izmantot. Pakāpeniski tāds nodrošinājuma veids izplatījās arī uz zemes gabaliem.

Turpmākajos gadsimtos hipotēka vairāk vai mazāk izplatījās visur. Atjaunojusies Vācijā, tā šeit turpināja attīstīties dabiskā ceļā. Amerikā hipotēku ieviesa valsts. Lielās depresijas laikā, t.i., pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, hipotēka strauji attīstījās ASV, jo pati valsts to stimulēja. Tāpat Krievijā pirms revolūcijas hipotēka tika atbalstīta valsts līmenī. Krievijas hipotekārās kreditēšanas sākumā – XVIII gs. beigās – XIX gs.sākumā – hipotēka bija pieejama tikai muižniecības pārstāvjiem. Padomju Krievijā hipotēka neeksistēja. Tā atdzima Krievijā tikai XX gs. deviņdesmito gadu sākumā – pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Kā redzams, hipotēkas vēsture ir diezgan gara. Pa šo laiku hipotēka attīstījās, ieguva juridiski noslīpētas formas un kļuva par būtisku mūsdienu sabiedrības dzīves sastāvdaļu.